Mans stāsts tuvojas beigām. Atmiņas karte bija pilna, tāpēc beigās bildēju arvien mazāk un mazāk. Pēdējā dienā Tui mūs aizveda uz glaunu tirdzniecības centru, lai mēs turienes lielveikalā sapirktos eksotisku paiku.
Stāvvietā virs katras vietas deg lampiņa – brīva tā vai nē. Sakarīgi.
Lūk, tā deg
Lielveikalā pārdod tēju (turklāt ulonga) pusotrlitrīgās pudelēs
Kā jūs zināt, es sapirkos visādu ēdamu figņu, un tie, kas dzīvo Daugavpilī, pamanījās to pat nogaršot. Kukurūza, zirņi, garneļu čipsi (jācep), dzērieni no eksotiskiem augiem. Īrisus neatvedu, apēdu pats, pārāk jau nu uz tiem uzsēdos. Atvedu arī vjetnamiešu vīnu, balto (Tui piedāvāja pēdējā brīdī), bet tas tautai neiepatikās.
Hanojai pa vidu arī iet dzelzceļš
Arī maskā. Kāpēc maskā? Putekļi gaisā, lūk, kāpēc.
Pēc tirdzniecības centra mēs vēl pastaigājām pa Hanoju, papētījām tirdzniecības rindas. Ņemot vērā karstumu, putekļus un mitrumu, šī nodarbe der nebūt ne visiem, un tai toč nav vērts tērēt vairākas dienas. Bet tā nu sanāca.
Iegājām ēdnīcā pēc "Lido" tipa, mūs aizsūtīja uz otro stāvu
Kraut visu tur vajag tieši pie ieejas, un ātri, jo ir rinda. Izvēle liela, cenas zemas, ļoti veiksmīgi piesēdām. Samaksājām praktiski mazāk nekā par steiku, bet pierijāmies līdz lūpai.
Nes ēdienu
Un nes vēl vairāk
Gandrīz viss ir garšīgi. Pievērsiet uzmanību rīsu daudzumam - trīs milzīgi šķīvji. Īpaši man iepatikās eļļā apceptie zemesrieksti (pa vidu otrajā rindā no apakšas, pa labi no sojas mērces).
Skats virtuvē
No šejienes jāizvēlas
Un no šejienes
Ēdnīca atrodas tieši PRETIM šai iestādei
Kurina krāsniņu ar naudu
Pēc sātīgajām pusdienām mēs devāmies uz Vjetnamas kara muzeju. Muzejs nav mazs, daudz trofeju tehnikas, viss ar sīkiem aprakstiem garā: "Šo tanku sagūstīja tādas un tādas vienības partizāni tad un tad. Pēc tam ar tā palīdzību iznīcināja 10 ienaidnieka tankus". Vai "šo koka pistoli uztaisīja partizāni, pēc kā no tās nogalināja vienu, un ievainoja vienu ienaidnieku".
Pašdarināti partizānu slazdi, šausmas
Ļebedev-stail, luksofors ar horizontālu gājēju sekciju novietojumu, šķiet, ka diožu
Vakarā bija atlicis ne tik daudz laika līdz lidostai, bet es tomēr realizēju savu sapni, un aizgāju uz masāžu. Tikumi Āzijā ir neticami brīvi, tāpēc fočēt masāžas salonā man aizliedza. Neiedomājieties neko sliktu, es ievēroju morāli un tikumību (man ir draudzene), tāpēc man taisīja tikai masāžu. Bet ja ir vēlēšanās, jums uztaisīs arī happy ending (domāju, ka pat meitenēm), saprast mājienus nav grūti, pat bez angļu valodas zināšanām. Masāža (šķiet, ka labā salonā) maksā ap 10-15$ par stundu-pusotru. Nav kapeikas, bet iespaido, ja jūs nekad pirms tam Āzijas salonā nekad neesat bijuši.
Atpakaļ es steidzos, tāpēc gāju nevis kājām, bet paņēmu džihād-mobili motobaika taksi. Pateicu ne to ielu, bet samaksāju vienalga 10 tūkst., tātad 25 santīmus vai 50 centus. Braukt, taisnība, bija tikai 1-2 km, varēju arī lētāk samaksāt, bet, lai jau būtu.
Taksists izsniedz klientiem ķiveres
Lidojām prom vēlu vakarā, lidostā ieradāmies laicīgi, bet bremzētie vjetnamieši vienalga formēja mūsu ričukus divas stundas, pačakarēja mums nervus. Mantas pakojām lidostā, lai nosvērtu: kastes svara ziņā bija gandrīz maksimums 30 kg, mantas vispār arī tieši 20. Toties vietas lidmašīnā bija pie avārijas izejas, kur var izstiept kājas.